Mana tēva advokāts

Prologs

Dažreiz, kad ierados universitātē uz nodarbībām, es jutos kā Miranda Prislija no filmas “Velns valkā Prada”. Lai gan es devu priekšroku citiem modes dizaineriem. Man tā vien likās, ka visi apkārtējie uzreiz uzlēca uz pirkstgaliem, sāka skriet un trakot. Daži gribēja piesaistīt manu uzmanību, bet citi, gluži otrādi, baidījās noķert manu uzmanību. Reizēm man šķita, ka pat skolotāji dara ko līdzīgu. Protams… Es esmu Uļjana Prytkina, un visi šajā pilsētā pazīst manu tēvu. Viņš ir Forbes labāko desmitnieku sarakstā, personīgi pazīst daudzu valstu prezidentus un pat pusdienoja kopā ar Lielbritānijas karalisko ģimeni. Viņš ir viens no bagātākajiem cilvēkiem valstī. Viņš nopelna stundā tik, cik daudzi nenopelnītu gada laikā. Viņš var nopirkt burtiski visu, ko vēlas. Vai ko es gribu. Tāpēc apkārtējie baidās no manis, ņirgājas par mani, ņirgājas par mani.

Godīgi sakot, ja tas būtu atkarīgs no manis, es neietu uz nodarbībām. Mans tēvs varēja man nopirkt diplomu no jebkuras Ivy League universitātes, vai tā būtu Oksforda vai Hārvarda. Starp citu, es mācījos gan tur, gan tur, bet man tas nepatika. Tāpēc vienojāmies, ka es pati izvēlos mācību vietu, bet uz skolu eju regulāri un nesperu. Es negribēju pārbaudīt sava tēva pacietību, tāpēc piekritu. Un te es esmu. Labākajā privātajā universitātē Maskavā. Viņš ir tik foršs, ka deviņdesmit procenti parasto cilvēku pat nezina par viņa esamību. Šeit mācās augstāko amatpersonu bērni, viņu līdzstrādnieki un valsts ietekmīgākie cilvēki. Un starp viņiem, bez šaubām, esmu pati foršākā! Un tā tas būs vienmēr.

Pie ieejas uzreiz pie manis lido manas labākās draudzenes Ira un Sveta. Kamēr es dāvinu garderobes deputātei vairākus miljonus vērtu kažoku, Ira paņem manu jauno rokassomiņu, un Sveta jau pasniedz manu mīļāko kafiju.

– Tu izskaties perfekti! – viņa atzīmē.

Ira paskatās uz savu maku.

–Tas pats…

es pasmīnēju.

– Jā, tas ir Hermess.

– Bet es neko tādu neesmu redzējis…

Es īsi paraustu plecus.

– Vienīgais eksemplārs, roku darbs, izgatavots speciāli man.

Iras vecākiem pieder vairākas naftas rūpnīcas, un Svetkins nodarbojas ar juvelierizstrādājumiem. Labs bizness, bet viņi joprojām ir tālu no manis un tēta. Viņi, iespējams, nekad nesasniegs mūsu līmeni. Kāpēc es ar viņiem komunicēju?.. Nu, viņi mani nekaitināja un vienmēr bija man blakus. Vai tas nav galvenais?

Klikšķinot papēžus uz marmora grīdas, mēs, skaisti un pārliecināti, devāmies pretī publikai. Pēkšņi kāds man uzsauca.

– Ūlija!

Svetka bija pirmā, kas salūza, kā apmācīts suns.

– Čau-ku-kuu, puisīt… tu esi traks?! Kāda Uļja?!

Tā ir taisnība, es nevarēju tagad, kad viņi mani tā sauca. Zēns uzreiz pazuda. Es viņu atpazinu. Tas bija Miša Vinkovs. Viņa tēvam piederēja viena no valsts vadošajām bankām.

– Piedod, es tikai gribēju uzaicināt Uļju… Uļjanu vakariņās. Tas ir, uz reģistratūru. Ļoti svarīgs notikums… Ja vien viņa varētu…

Ira iejaucās sarunā.

– Uļjanu lūdza apprecēties ar Norvēģijas princi! Vai tu tiešām domā, ka viņa gribēs iziet ar tevi?

Es pacēlu roku un meitenes apklusa. Ar vienu rokas mājienu es pieprasīju, lai Ira izņem no somiņas manu dienasgrāmatu. Protams, man bija personīgā sekretāre, bet es labprātāk pati uzraudzīju šādus notikumus.

– Kad ir pieņemšana? – vēsi jautāju.

"Šo sestdien," Miša atbildēja nedaudz jautrāk.

Es pamāju ar galvu un sāku šķirstīt lapas, meklējot vēlamo datumu. Ne tas, ne tas, ne tas… Aha! Šeit viņa ir! Izlasījusi tekstu, es sakniebu lūpas, pakratīju galvu un tad iemetu piezīmju grāmatiņu Irai.

– Atvainojiet, nekādā gadījumā, visa diena ir paredzēta.

Sveta viegli pasmaidīja. Viņa ļoti labi redzēja, ka šī sestdiena man bija gandrīz brīva. Man vienkārši ļoti patika ņirgāties par cilvēkiem un viņus pazemot.

Miša vainīgi nokāra galvu un klīda pa gaiteni. Kādu iemeslu dēļ šādas ainas vienmēr patiešām pacēla garastāvokli.

Pēc stundām mēs ar meitenēm vakariņojām visdārgākajā Maskavas restorānā un devāmies iepirkties. Jo es to tā gribēju. Jo tāds bija mans šodienas plāns.

Veikals pēc veikala, veikals pēc veikala. Viss bija vienkārši lieliski, kad pēkšņi…

"Atvainojiet," sacīja pārdevēja, "…ir atteikums."

Es paskatījos uz viņu ar nicinājumu.

– Piedod, ko? – Man likās, ka dzirdēju. Kāda veida vārds ir “atteikums”? Kādā valodā tas vispār ir?

Pārdevēja mēģināja vēlreiz.

– Maksājums nenotiek…

Es izrāvu karti no šī idiota rokām un paskatījos uz to.

– Lūk! Tu sabojāji manu karti! Vai tu vispār zini, kas es esmu?! Kas ir mans tēvs? Nekavējoties zvaniet menedžerim!

Svetka parādījās pie kases. Viņa iedeva pārdevējai savu kredītkarti un aizveda mani malā. Viņa zināja, kas notiks, ja es sadusmošos.

– Uļjan, nevajag. Netērējiet savus nervus kalpiem. Tas izraisa sirmus matus.

Es ieelpoju un izelpoju. Draugam bija taisnība. Taču, tiklīdz nejēga pie kases mēģināja veikt pirkumu ar Svetas karti, es arī to izrāvu.

"Es šeit neko neņemšu." Un jūs tikko zaudējāt darbu. Visu to labāko.

Garastāvoklis bija bezcerīgi sabojāts. Tāpat kā mana karte. Ja nu šis muļķis mani kaut kā gribētu aplaupīt?! Krāpnieki tagad ir spējīgi uz visu! Arī mans tēvs necēla klausuli, laimei.

Viņš arī nebija mājās. Es biju uz histērijas robežas. Man vajadzēja savu karti. Bez viņas es jutos kā kaila.

Kalpone iznāca pie manis, vainīgi nolaidusi galvu. Viņa redzēja, ka esmu dusmīga.

– Kur ir tēvs?! – es nobrēcu.

Sieviete izvilka no priekšauta aploksni un pasniedza to man.

– Viņš šodien šeit nebūs. Viņš lūdza, lai es tev to iedodu.

1. nodaļa. “Sazinieties ar viņu”

Tas nekad nav noticis un nevar būt. Un tā nebūs! Lai diena neizdodas tā, kā vēlējos. Bet šodien bija tā, it kā pats Visums būtu pret mani. Lai gan man likās, ka mēs viņu pat uzpirkām un visam jābūt vienkārši brīnišķīgam!

Bet vispār, ja tā padomā, tad no rīta viss bija kaut kā nepareizi. Sīkas lietas, kurām tu parasti nepievērš uzmanību. Bet galu galā… Avokado brokastīs nebija tik garšīgs kā parasti. Bet es par to nedomāju. Un vadītājs atstāja vietu nedaudz ilgāk nekā parasti. Un likās, ka esmu valkājusi nepareizo blūzi, kuru biju plānojusi vilkt iepriekšējā dienā. Un arī kafija, ko man atnesa Svetka… likās, ka tā bija nedaudz aukstāka, nekā man patika. Un kāpēc, brīnās, es to visu pazaudēju no redzesloka? Galu galā tie visi bija katastrofas priekšvēstneši. Mazie Apokalipses jātnieki. Un tad stāsts ar karti… Es nedomāju, ka kādreiz savā dzīvē esmu bijis tik nikns. Taču nervi slikti ietekmē tavu izskatu un figūru.

Bet kas tagad notika… Man šķiet, ka šī nobružātā kalpone gribēja mani piebeigt! Mums viņa vēlāk būs jāatlaiž. Tas ir, viņa zina, ka mans tēvs nenāks, viņa zina par sasodīto aploksni, bet es par to neko nezinu?! Varbūt šīs nav manas mājas?! Vai es nemaz neesmu es?!

Man pat nekas nebija jāsaka. Es palūkojos uz kalponi tā, lai viņa pati visu saprastu. Tad es izrāvu aploksni no viņas rokām un pagāju malā. Vispirms mēģināju vēlreiz sazvanīt tēvu, bet tālrunis joprojām bija nesasniedzams. Ak… kā man gribējās kliegt un nomest telefonu uz grīdas. Bet man bija jāsaglabā seja kalpu klātbūtnē. Tāpēc es klusi izdvesu, noliku telefonu un atvēru aploksni. Tur bija papīrs un nekas cits. Kopš kura laika mans tēvs nolēma ar mani šādi sarakstīties? Viņš arī nosūtītu vēstuli pa pastu.

Es sāku lasīt: “Uļjana, mīļā, piedod, ka man tev viss šādi jāsaka, bet tagad tas ir drošākais variants. Es zināju, ka šī diena pienāks, bet, diemžēl, es nezināju, ka tas notiks tik drīz. Tāpēc man īsti nebija laika jūs sagatavot vai brīdināt. Īsāk sakot, mums ir problēmas, mīļā. Lielas problēmas. Es vēl nevaru visu izstāstīt… Tas vienkārši nav droši. Jā, tas ir tik nopietni. Bet nebaidieties. Tu esi drošībā. Es centos par to parūpēties. Bet grūtības joprojām būs…

Kamēr visi konti būs iesaldēti, visiem būs labāk. Precīzāk, tie uz laiku tiek nodoti vienai personai. Tagad viņš tos kontrolē. Bet neizdariet pārsteidzīgus secinājumus. Šis cilvēks ir profesionālis savā jomā. Es viņam uzticos tikpat ļoti, cik uzticos sev. Šis ir mūsu ģimenes advokāts Ļevs Jurjevičs Davidkovs. Saglabājiet ar viņu visus turpmākos kontaktus. Zemāk es atstāšu jums visus viņa kontaktus. Viņš apzinās visu situāciju un viņam ir stingri norādījumi. Kas attiecas uz mani… Pagaidām nolaidīšos. Pietiekami dziļi. Necenties mani meklēt, man viss būs labi. Es sazināšos ar jums pats, kad iespējams. Pagaidām uzturiet tiešu kontaktu ar Levu Jurjeviču un sazinieties ar viņu, ja jums ir kādi jautājumi. Viņš visu kontrolē un neatstās jūs nepatikšanās. Un nebaidies, mīļā, viss būs labi. Drīz viss būs labi. Tici man. ES tevi ļoti mīlu. Tavs tētis". Turklāt, kā tētis solīja, viņš atstāja visus advokāta kontaktus, par kuru viņš rakstīja. Bet es… es vispār neko nesapratu. Es tieši jutu, ka manas acis iepletās, lasot vēstuli. Es vēlreiz pārbaudīju lapu, pārbaudīju aploksni – nekas vairāk. Rokraksts noteikti bija mana tēva rokraksts, taču ar visu savu iekšēju sajūtu es sajutu ķeršanu. Kāds vēl advokāts?! Kāds Ļevs Jurjevičs?! Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju šādu vārdu, lai gan es zināju visus sava tēva tuvākos līdzstrādniekus.

Kādi joki tur ar iesaldētiem kontiem un kāpēc tos visus tagad atkal pārvalda man nezināms jurists, nevis mūsu finanšu direktors, kuru es ļoti labi pazinu?! Un kur pazuda tēvs?! Kādas problēmas viņam varētu būt?! Vai varbūt… varbūt viņš nokļuva kaut kādā sektā un visus mūsu īpašumus pārcēla uz šo Lauvas pili, un pats kļuva par kaut kādu askētu?!

Nē… tas vienkārši nevarēja notikt. Mans tēvs nav idiots.

Pār plecu paskatījos uz kalponi. Viņa visu šo laiku stāvēja uz vietas, jo es neļāvu viņai iet.

"Vai tiešām tavs tēvs tev to teica?"

– Jā, jā…

Es sakniebu lūpas.

– Ūdens man, ātri. Ar ledu, bez gāzes. Ar kaļķi.

Mans lūgums tika izpildīts ātrāk, nekā biju gaidījis. Tagad pat tas man likās aizdomīgi.

Izdzēris ūdeni vienā rāvienā, es liku visiem izklīst un netraucēt. Es pats devos uz sava tēva biroju. Pirmkārt, izrakņājos pa to gandrīz no galvas līdz kājām. Pat slepenās atvilktnes un seifi. Es zināju visas slepenās vietas un visas sava tēva paroles. Bet nekur nebija nekā, kas kaut kā izskaidrotu notiekošo. Turklāt daudzi dokumenti vienkārši pazuda. Kas īsti notika?! Lai gan tētis teica, lai nebaidos, ar katru minūti man kļuva arvien vairāk bail.

Es apsēdos pie viņa sarkankoka rakstāmgalda un vēlreiz izlasīju vēstuli. Es domāju, varbūt tēvs man atstāja kaut kādu slepenu ziņu, kādu informāciju starp rindām. Bet vēstulē nebija pilnīgi nekā… Šķiet, man vienkārši nebija citas izvēles…

Izņēmu mobilo telefonu, no vēstules nokopēju dīvainā advokāta numuru un uzsaucu viņu. Viņš atbildēja gandrīz nekavējoties. Viņa balss man šķita pretīga un ļoti nekaunīga.

– Sveika, Uļja! Es ļoti gaidīju jūsu zvanu!